Spēlēts uz: Xbox 360
Piešķirtais vērtējums: 9/10
"Assassin’s Creed" – Slepkava laika mašīnā.
Izklaides industrija nekad nav bijusi īpaši oriģināla. Parasti katru gadu tiek malts viens un tas pats tikai savādākā iepakojumā. Daudziem cilvēkiem tas patīk un viņi neko citu neprasa, tomēr ir saujiņa francūžu, kuri gribēja nedaudz paspēlēties - kaut ko pamainīt. Tā radās "Assassin’s Creed" 12. gadsimta slepkavas simulators.
Tagad es riskēšu ar savu dzīvību. Atklāšu nelielu daļu no valsts noslēpuma – tu neesi slepkava, tavs vecvecvecvecvecvecvecvecvecvectēvs bija. Spēlē tev - spēlētājam ir jāblandās cauri atmiņām. Kad esam tikuši pirmajam posmam cauri Tavu vietu televizora ekrānā ieņems Altairs, viens no apdāvinātākajiem slepkavu klana locekļiem.
Kādā sestdienas rītā tu dodies uz darbu. Tur tev paziņo, ka tev kopā ar diviem citiem slepkavniekiem ir jādodas uz kādu māju, un jānovāc viens vecis. Diemžēl tu neievēro darba ētikas noteikumus un nogalini civilo, kā arī tevis pieņemto lēmumu dēļ, mirst viens no taviem kolēģiem... vai es pieminēju, ka misija izgāžas? Kad pēcpusdienā atgriezies no misijas ofisā – pilī, tev paziņo, ka visu esi galīgi sačakarējis un tevi kā mēneša sliktāko darbinieku nāksies likvidēt. Tev par laimi, bet dažiem citiem par nelaimi, tieši tajā brīdī, kad tev bija domāts amputēt galvu, pie pils vārtiem klauvē džeks, kurš tev bija jānogalina un vēl pāris desmiti viņa sesto. Tu kā jau varonis dodies cīņā, lai pieveiktu ļauno tirānu un tev tas šoreiz izdodas. Tavs sensejs novērtē šo cēlo žestu un dāvā otro iespēju, tomēr, lai cik jauks viņš arī nebūtu, boss savāc visu tavu moderno aprīkojumu, atstājot tev tikai zobenu. Visas foršās mantiņas tev nāksies dabūt atpakaļ pildot misijas slepkavu labā. Nu kad esi izģērbts, tev tiek dota jauna misija – nogalināt padsmit svarīgu cilvēku un pēc katra nāves atgriezties birojā un ziņot par progresu.
"Assassin’s Creed" ir smilšukastes - Grand Theft Auto tipa spēle (protams, bez auto - zirgus gan varēs zagt). Tas nozīmē, ka varēsi brīvi skraidīt pa pilsētu, pa tās šaurajām ieliņām, māju jumtiem, rāpties pa sienām un no sešdesmit metrus augstiem torņiem lēkt siena čupās. Šis ir Ubisoft jaunievedums - pilnīga arhitektūras meistardarbu kontrole. Piemēram, tu atrodies Jeruzalemes nabagu nostūrī, šeit čum un mudž no ubadzēm (ļoti, ļoti kaitinošas), kuras tev līp klāt kā mušas un nelaiž vaļā, pilns ar trakiem kaušļiem (kur? Ja redzēšu, d*rsā dunci iespraudīšu), kuri ir mierā ar visām šīs pasaules būtnēm, izņemot tevi, baltā tērptu slepkavu. Kā jau ūber krutam slepkavam, tev šī vieta neiet pie sirds un kā par nelaimi, otrā pilsētas galā ir viens no taviem mērķiem – vergu tirgonis, sliktais džeks. Pilsēta ir milzīga, bet tev ir maz laika. Ko tu darīsi? Dosies turp kājām? Protams, nē. Tu pieskrien pie sienas un neskatoties uz apkārtējo izbrīnu un kareivju drūmajiem skatieniem uz tavu pēcpusi, sāc rāpties pa sienu, līdz nokļūsti līdz plakanajam jumtam. Tagad tev atliek skriet uz savu mērķi. Protams, ieteicams būtu pa ceļam nogalināt kādu uz jumta stāvošo sargu. Viņiem vienmēr kaut kas nepatīk, kad tu mierīgi lec no vienas mājas uz otru.
Lai gan stāsts un nosaukums vēsta par slepkavošanu, tā ir mazākā daļa no spēles. Lielākoties tu skraidīsi pa māju jumtiem ar vai bez desmit kareivjiem tev aiz muguras. Un skraidīt pa jumtiem ir neticami jautri, ja katrā spēlē būtu iespēja visur rāpties un skraidīt pa jumtiem, jūs neredzētu spēles ar zemāku vērtējumu par 8.
Lai tiktu līdz slepkavošanai tev vispirms ir jāizpilda vismaz 3 informācijas iegūšanas misijas un vel būtu ieteicams iegūt apkārtnes karti. Protams, ja vēlies atvieglot sev dzīvi, tad vari pa ceļam izglābt kādu mūku vai vienkāršo iedzīvotāju. Viņi tev būs mūžam pateicīgi. Ir četri veidi kā var iegūt informāciju. Pirmais – esi kabatzaglis un izzodz kaut kādam vecim no kabatas kādu svarīgu dokumentu vai karti. Otrais – esi urla, izseko un, kad objekts ir iegājis kādā šaurākā ielā, sit, līdz viņš tev atdod mobilo... em, gribēju teikt, atklāj svarīgu informāciju. Trešais – apsēdies uz soliņa un nospied pogu, lai noklausītos svarīgu vīru sarunu. Un visbeidzot ceturtais – palīdzi kādam savam kolēģim, slepkavam savākt kaudzi karodziņu vai arī slepeni novākt pāris slikto. Šī obligātā blakus misiju pildīšana aizņem pārāk lielu daļu spēles, tādēļ spēle var ātri apnikt dēļ tās vienveidīguma.
Pieņemsim, ka vēl nav apnicis. Kad esi nokļuvis līdz mērķim, tev ir izvēle, darīt to klusi, nemanāmi, vai arī lekt lejā no mājas ar zobenu rokā un veikt sejas korekciju katram, kas gadīsies ceļā. Pieņemsim, ka cieni aģenta 47 darba stilu un dari visu slepeni, ar glanci, tad tev būs jānospiež poga „A” vai „X” (atšķirībā uz kuras konsoles spēlējat),lai uzrautu plecus un saliktu rokas kopā, it kā skaitītu kluso lūgšanu. Diemžēl šī „maskēšanās” dažreiz ir pa riekstiem speroša. Jūs noslēpjat savu seju un iefiltrējaties pūlī, esat neredzams. Laukos, kad Altairs jāj ar zirgu garām sargam, tas skatīsies ar aizdomu pilnām acīm un savās domās teiks: „ja nepalēnināsi gaitu par 1,5 km/h, es tevi apēdīšu”. Ja nospiedīsi pogu un tik tiešām jāsi par 1,5 km/h lēnāk, tad sargs tev uzsmaidīs un teiks: „labdien, manu labo ser”. Laikam karalistē, kura sastāv no vienā kopā sajauktas Jeruzalemes, Damaskas, Akres un mazliet lauku, ir kāds ļoti strikts ātruma limits, kā arī karavīriem acīs ir iebūvēts radars. Tik traki nav pilsētas ielās, ja staigāsi tāpat kā visi pārējie, tad uz tevi, iespējams, tikai greizi paskatīsies, bet, ja salieksies un pielūgsi Allāhu, tevi pat neviens nepamanīs. Dažreiz būsi praktiski neredzams. Neviens Altairam nepievērsīs uzmanību, varēsi pieiet klāt kareivim, nodurt viņu ar savu dunci, bet kad pienāks klāt viņa amata brālis un šausmināsies par notikušo, arī viņu varēsi likvidēt un nevienam tas neinteresēs. Bet atgriezīsimies pie slepkavošanas. Visapkārt ir traucēkļi – sargi, ubagi un trakie, kad esi palavījies viņiem garām, izvēlies kādu ieroci ņemsi. Šajā situācijā vispiemērotākais būs apmetņa piedurknē noslēptais duncis, ar kuru visu var nostrādāt ātri un nemanāmi. Ja nu tas tev neiet pie sirds, tad vari paņemt arī zobenu, metamos nažus (kuri, starp citu, ir lieliski) vai arī aiziet un to maitas gabalu piekaut. Pieņemsim, ka izdarīji pareizo izvēli, ņemdams dunci, un esi nodūris to nelaimīgo. Apsveicu! Tagad tev jāklausās viņa pēdējā runā, kura ilgst pāris minūtes un kuru nevar aizslēgt prom. Pirms nebiju spēlējis Assassin’s Creed, man likās, ka pāris dūrieni kaklā cilvēku nogalinās, vismaz runāt taču vairs nevajadzētu, bet laikam jau 12. gadsimtā viss notika savādāk. Noklausies sarunu un bēdz. Skrien prom uz tuvāko sienu un rāpies augšā, lai pēc tam skraidītu pa jumtiem, vai arī skrien prom pa ielu, atgrūžot garāmgājējus. Kad tu no kādā bēdz civilie kļūst par šķērsli, kuru noteikti vajag pagrūst nost no ceļa savādāk parausi uz aci un tev nāksies iesaistīties asiņainā cīņā, kura izraisīs 25 cilvēku nāvi. Lai kuru ceļu tu būtu izvēlējies, tev neizbēgami būs jāiesaistās zobenu cīņās. Līdz spēles vidum tā ir vienkārša pogu spaidīšana, tikai reizēm vajag nospiest divas pogas reizē, lai veiktu pretuzbrukumu. Vēlāk cīņas kļūst nedaudz sīvākas (kareivji gan joprojām gaida, kamēr nogalinās viņu biedrus, lai pēc tam paši varētu mirt) un diemžēl pat ļoti, ļoti biežas. Tev sāks uzbrukt pat tad, ja pārāk skaļi nopirdīsies. Pieņemsim, ka mūkot esi atrāvies no sekotājiem, nu tev ir laiks nozust, ja esi ielās, tad vari ielekt vai nu siena čupā, vai arī iefiltrēties starp mūkiem, ja esi uz jumta, tad vislabāk būtu, ja tu ielektu kādā tējnīcā...uz jumta...ar palagiem riņķī....
Pašu pilsētu apraksts vien varētu būt atsevišķa atskata garumā, bet es centīšos to saspiest vienā rindkopā. Viss izsakot pāris vārdos, tik dzīvu pilsētu vel nebūsiet redzējuši. Pilsētās ir tirgus laukumi, kuros ir bariem tirgoņu, kuri visi slavē savas preces un pie viņiem rindā stāv daudz cilvēku. Pie baznīcām un laukumos ir vervētāji, kuri aicina piebiedroties cīņā pret neticīgo kristiešu armiju. Pa ielām klaiņo ubadzes un trakie. Ir nabago un bagāto rajoni, kuri atšķiras ne tikai ar arhitektūru, bet arī ar iedzīvotāju apģērbu. Pa ielām staigā sievietes, kuras uz galvas nes traukus un savās ikdienas gaitās klīst strādnieki, kuri stiepj kastes.
Ja runājam par audio un video noformējumu, tad iekš "Assassin’s Creed" būs iespēja papriecēt acis un ausis. Tēlu kustības ir ideāli nostrādātas. Viss izskatās dabiski un plūstoši. Nav redzamas nekādas pārejas starp animācijām. Tekstūras ir lieliskas un dzīvas. Pilnīgi gribās iebāzt roku televizorā un aptaustīt bruģakmeņus. Tomēr vislabākais ir tas, ka visu pilsētu vienmēr var redzēt pilnībā. Vai tu būtu baznīcas tornī vai arī kraujas malā, tu vienmēr varēsi pārlūkot visu pilsētu. Nebūs mistiskās miglas, kas cenšas ierobežot skatu pār pilsētas ainavu. Var redzēt, ka Ubisoft ir centušies izspiest no abām konsolēm (PS3 un X360) cik vien spēj. Skaņas efekti ir nostrādāti un atbilstoši līmenim. Mūzika arī ir atbilstoša un spraiga. Tās komponists – Džespers Kids. Ja runājam par tekstu ierunāšanu, tad viss būtu labi atskaitot vienu. Tas ir 12. gadsimts, bet Altairs runā ar perfektu amerikāņu akcentu.
Kopumā "Assassin’s Creed" ir lieliska spēle, un ne tāpēc, ka veidošanā piedalījās Reimondas kundze (fap...). Viennozīmīgi kandidāte uz gada spēles titulu, ja neapniks pēc desmit no vietas nospēlētām stundām, dēļ blakus misiju vienveidības.
+Dzīva pilsēta
+Brīnišķīga grafika
+Lielisks muzikālais pavadījums
+Interesants sižets
+Iespēja pārvaldīt pilsētas arhitektūru
-Altairam amerikāņa balss
-Vienveidīgas blakus misijas
-Zobenu cīņas ir pārāk garlaicīgas
Spēlējamība: 9
Sižets: 8
Grafika: 9
Skaņa: 10
Vērtējums: 9
Izstrādātājs: Ubisoft Montreal
Izdevējs: Ubisoft Vecuma ierobežojums: 16+
Izlaišanas datums: 2007. gada 16. novembris
Platformas: Xbox 360, Playstation 3, PC
Informācijas avots: www.gamespot.com
Diskusija par Assassin’s Creed KonsoLV Forumā
2 komentāri:
labs apraksts
Jā, man ar patīk.
Ierakstīt komentāru